ŠEIT VAR NOSKATĪTIES FESTIVĀLA VIDEO

Fonofest IV ir noslēdzies,
Foto sadaļa papildināta ar Reiņa Saliņa, Justīnes Kalējas un Jāņa Vīksnas meistarotajām fotogrāfijām.
Sakam lielu paldies visiem fotogrāfiem kuri iemūžināja Fonofestu, paldies arī literārās reportāžas autoram Andrim C. Habermanim
un video meistariem, kuru paveikto darbu jau pavisam drīz varēs aplūkot šajā lapā!
Paldies visiem brīvprātīgajiem, kuri palīdzēja Fonofestu izveidot tādu, kādu Jūs viņu redzējāt, paldies visām muzikālajām apvienībām, dj'iem, grupām, sportistiem, atbalstītājiem un pats galvenais paldies protams Jums visiem apmeklētājiem, kas ieradās un izbaudīja šīs divas neaizmirstamās vasaras dienas.
Tiekamies pēc gada - tajā pašā vietā!

Mani vienmēr ir saistījusi šī unikālā brīvības sajūta mūzikas un mākslas festivālu vidē, vesela pasaule ar samazinātu kādas citas ārējo ietekmi. Fonofests Uplandu stepēs jau ceturto reizi spēcīgi izcēla savu izredzētību būt par unikālu mūzikas, sporta & neatkarības saliņu, kura iznirst tikai trīs dienas gadā; šajā laikā uzņemot sevī ceļojošas melomānu, sporta draugu ciltis, vai vienkārši ar dzīves alkām apsēstus dīvaiņus.

Festivāla kodolu un sejas pantus veidoja jaunieši; bet pat tie, kam vidusskola jau sen izjusts dzīves nogrieznis, ķēra un atguva jaunieša garu, cik spēdami. Daudziem no pirmajiem – jaunajiem – tā bija iespēja piedalīties savdabīgā rituālā ar sevis apliecināšanu, atļaut sevi paņemt atmosfērai, emocijām un enerģijai, un izplatot to līdzīgi domājošo vidū. Daļai no otrajiem – urdoša nepieciešamība rādīt piemēru festivālu jaunatklājējiem.

Festivāla sagatavošana radīja asociācijas ar leģendāro 1969. gada Vudstokas festivālu. Bariņš brīvprātīgo, kuri uz neapdzīvota zemes gabala, kilometriem plaša un augstu priežu sila ieskautā pļavā uzceļ veselu kultūras notikumu. Divas skatuves, deju telts, sporta spēļu laukumi, atspirdzinājumu un atbalsta komandas mītnes. Telšu ciemats aiz skaņas vaļņa veidojās kā karnevāla aizkulises, ar nebeidzamu jautrību un krāsainību, ātru miegu, trauksmes, mīlestības, draudzības un pozitīva ārprāta izpausmēm.

Ja pirms došanās uz festivālu daudzu prātus nodarbināja šaubas: kā man ģērbties, kā izturēties, un galvenais, kā mani redz un jūt visi apkārtējie; tad, nonākot skatuves priekšā, šaubas nemanot aizsvieda skaņas viļņi. Kādam tās izgaisa atkritumu maisu melnajā caurumā līdz ar alus glāzi, citam izsvīda ar vienojošu spēli pludmales futbola vai volejbola cīņu laukumos.

Festivālu atklājošie The Lucky Gang šķita kā vidējie festivāla apmeklētāji – jauni, enerģiski, trokšņu un melodiju apmāti. Pēc savas uzstāšanās puiši to pilnā mērā apliecināja skatuves priekšas dejās, demonstrējot cilvēka-enerģijas kamola pogo performances.

Festivāla smago ieskaņu perfekti iezīmēja Seborrhea, iekliedzot visos festivāla nostūros pēc solista pārliecības „fantastiskas kakas”, ko efektīgi papildināja grupas dejas pustupus pozā.

Un pienāca brīdis, kad nepieciešama kļuva pirmā un lielākā kopējās enerģijas izlāde ar centru festivāla brālīgākās grupas ENHET skatuves brīdī. Tieši viņi uzņēmās šīs festivāla salas namatēvu lomu un tagad ielūdza viesus nolikt malā kautrību, liekas drēbes un gravitāciju. Un līdz ar pirmo dziesmu tika sakurināta gandrīz 1000-galvaina skatītāju uzmanība, no kuriem kāds simts rādīja labākos pogo tehnikas paraugus un spēcīgas mošpita kun-fu izpausmes. Turklāt nemitīgi cits citam līdzot, ja kāds pieķēries zemei par daudz vai kāds zaudējis spēku deju sadursmēs. Un neilgi pēc tam arī uz mazās skatuves publika kopā ar blici Guerilla Habits veidoja mājīgu kulmināciju deju placī uz dāsni atvēlētajiem skatuves dēļiem. Turklāt puišiem no GH šī bija īpaša atkalapvienošanās tieši Fonofesta ietvaros.

Jau pirms paša Fonofesta sākuma, nepārtraukti kovbojiskā ritmā tika iejāta un izrullēta skeitborda rampa. Happy Herbal Harvest domubiedru komanda, ekipējusies mežonīgo rietumu brīvajā stilā, stiprināja jau par tradīciju kļuvušo neprātīgo dēļošanu un aizrautīgus skrituļ-trikus.

Pirmā vakara hedlaineri – galvenie lielās skatuves mūziķi – Waterdown un Deep Insight parūpējās par neapslāpētu rokmūziku visiem klātesošajiem; tā pārauga panciskā resnvēderu – brāļu lietuviešu Spichki – deju ritmā. Apkārt dejoja kāda pusplika panku meitene, aizrautīgi publiku cienājot ar alus šļakstiem un griežot dejās uz vietas sastingušos.

Astro’n’out un Blues Gang sniedza patīkamu vakara muzikālo atslodzi, bet turpinājumā dejas nemitējās ne rokenrola deju mīļotāju leģendas Rokupanta – diskžokeja Ulda Rudaka virsvadībā, ne Shark DJ teltī, kurā otrās dienas vakaru drebināja DJ Grēviņs ar savu disko-setu.

Šajā brīdī nepieciešama neliela atkāpe. Ja reiz festivāls notiek īpašā noskaņu līmenī un pēc tā iekšējās savdabības likumiem, tad arī laika zona tajā atšķiras no ārējās vides. It īpaši rokmūzikas festivālos rīts bieži iesniedzas vismaz līdz 2-iem dienā, un pēcpusdiena līdz kādiem 8-iem. Vakars bieži pa īstam sākas tikai pirms pusnakts – ar tumsas un galveno mākslinieku parādīšanos; un vakara normāls turpinājums ir vismaz līdz četriem pieciem rītā.

Man otrais rīts tā pa īstam sākās caur aizsvīdušo peintbola maskas stiklu ar krāsu šaunamo rokās. Uplandu meža nokalnē izspēlējot partizānu kara-spēles, turklāt tā, ka pat Cēsu peintbola parka vīri dabūja izjust ložu sīvumu uz savas ādas. Caur pilošajiem sviedriem un egļu zariem uz lielās skatuves pamanīju sēžam bārdaini ar ģitāru...

Imants Daksis. Pāris dienas kā atgriezies no mēnesīgas viesošanās Šrilankas klosterī, ar apbrīnojamu mieru pulcēja ap sevi ieinteresētu acu pārus. Bet lai sāktu uzstāšanos bija nepieciešama ģitāras maiņa. Imantam jautājot pēc instrumenta, uzreiz kāda publikas pārstāve iesaucās: „Jā! Vari ņemt manējo ģitāru!” Un pēc mirkļa festivāla otro dienu ievadīja spirituāli muzikāls priekšnesums ar dvēseles ieēnotiem kliedzieniem un šķīstītavai pielīdzināmām lietus šaltīm. Sēžot brezenta vigvamā, Imants izteicās par nepieciešamību cilvēku savstarpējai enerģijas apmaiņai, plūsmām un laukiem, ko veidojam sev apkārt, dodam otram un ņemam pretim.

Otrās dienas vakaru atklāja All day long un Voiceks Voiska jautrošanās un dejojama garastāvokļa sakulšana, un puišu pozitīvisma šarmam nevarēja pretoties pat zvērināti nopietnākie metāla fani.

Vakara kulminācijas spožs uzplaiksnījums sākās ar Deadlock parādīšanos skatuves augstumā. Nākamā stunda pagāja fascinējoši spēcīgā noskaņā, ko vēl pievilcīgāku darīja grupas vokāliste – vienīgā dziedošā daiļā dzimuma pārstāve visā festivālā, ritmā griežot slapjo matu virpuļus.

Grace Will Fall uzstāšanos varētu pielīdzināt spēcīgai elektrostacijai, uzlādējot auditoriju ar nemitīgām enerģijas straumēm. Šie četri zviedri izspridzināja no sevis maksimumu un, iepriekš nenojaušot, aizvadīja vienu no dīvainākajiem, bet nenoliedzami spēcīgākajiem šoviem. Jau otrās dziesmas laikā solists nokrita no skatuves, trešās vidū dejodami, pāri skatuvei skrējienā devās daži pilnīgi kaili somi. Ceturtās noslēgums pārvērtās par pazaudēto-briļļu-pogu, vienam no iekarsušajiem faniem paliekot bez acu sargiem.

Festivāla noslēgumu veidoja Soundarcade un Tesa sirreālās skaņu straumes – stāvot skaņdarbu jūrā, ik mirkli rodas desmitiem atmosfērisku pārdomu. Vēl jo vairāk, ja cauri šiem viļņiem no piekalnes cauri festivāla apdzīvotajai daļai sēžas miglas vāli, virs kuriem parādās austošā saule. Bija iestājies trešās dienas rīts.

Koku stāvi iznira no miglas un prasīja atkal savu daļu klusuma telpas, daļu kosmosa kārtības, kas uz laiku aizdodama skaņu karnevālam, haosam un cilvēku dzīves svinēšanai.

Starp atstātās iedzīves un atkritumu kalniem telšu pilsētiņā palika darboties grupiņa varonīgu dabas draugu un dažas dārgumu meklētāju ciltis, piemeklējot sev par ātru norakstītas lietas un pabeidzot iesāktu pēc-svētku mielastu.

Cilvēku saliņa Uplandos bija izgaisusi, atkal gaidot atgriešanos, tikai mūsu kopējā enerģija vēl ilgi paliks vietās, kur tā tika radīta, mainīta un no jauna sevī uztverta.

Reportāžu sagatavoja Andris C. Habermanis

Iejāta rampa Fono Festā četri.

Sarkanais Malboro, Džeks Deniels, asās pupiņas un skeitbords – tie ir daži no atribūtiem ar kuru palīdzību varēja iejāt rampu šajā festivālā. Apkārt dārdot metāliski sakārtotam haosam, kovboji iejāja ar 5-0 feikie slaidiem, melon grabiem, blunt revertiem un fs ollie airiem.

Šerifs, Ansis no Saldus, kā jau kārtībnieks tika pie kārtīga Džeka balvas un labāk ģērbtā skeitera titula.

Bezgalvīgākais jātnieks Mauglis tiešām izjāja rampu, kā saka – līdz kokam, no ierašanās mirkļa līdz nakts drēgnumam.

Tālāk seko vizuālā apskate:

Tas lūk bija jādara festivālā!

Grab your guns boys.

Narcis Reiķis un Āķis pirmās dienas sākumā.

Attieksme un hipijs.

Jāj!

Pejoti? Skatuves mākslinieki tikai piespēlēja.

Kā Egons teica: „Šis šerifs šovakar izšaus!”

Nakts patruļa.

Herbal harvest sumina balvu guvējus un neguvējus, jo laiks tika pavadīts vienlīdz labi. Paldies jātniekiem, kuri ieradās un Ūpim, ar kura palīdzība tapa Fono Festa rampa.

P.s. – Jūs taču visi ziniet, cik tabaka un alkohols ir kaitīgs Jūsu skaistajam ķermenim un apzinīgajam prātam.

http://www.happyherbalharvest.com/

Festivāls jau gandrīz sācies!